Es nekad nedomāju, ka kaut ko tādu redzēšu. Zinat, kad cilvēki stāsta par kādu brīnumu, un tu vienkārši pasmaidi un saki: “Jā, jā, protams.” Bet tad tu nonāc pašā tā visā centrā – un pēkšņi tu pats kļūsti par daļu no tās maģijas. Tieši tā bija ar “Zelta Rudens” pasākumu, kas norisinājās no 25. līdz 27. oktobrim Salaspilī, Doles Salā – vietā, par kuru biju dzirdējis leģendas, bet nekad negaidīju, ka nokļūšu šeit.
Šim slēptam bija jābūt sezonas kulminācijai, skaistam akordam un mīkstai punktu beigās garā sezonā. Bet, kā vienmēr, viss iznāca simtreiz spožāks nekā mēs varējām iedomāties. Atbrauca daudzi kluba draugi, kas kādu iemeslu dēļ nevarēja piedalīties iepriekšējos slēpēs. Viņu ierašanās bija kā dzirksts, kas aizdedzināja visu atmosfēru, raisot emocijas un nebijušu entuziasmu.
Pirmais dienas: Tikšanās, smaidi un maģiskā pirts
Kad es ierados, visa nometne jau bija dzīvotā. Smaidi, sarunas, ugunskura siltums, svaigā gaisa smarža – un tieši priekšā – ezers, kā no pasakas. Ja kāds man būtu teicis, ka šie cilvēki ne tikai atpūšas, bet dzīvo ar šo slēpi, es nebūtu ticējis. Bet es to redzēju ar savām acīm: jūra prieka, kopīgu stāstu, joku un smieklu. Un kā gan bez pirts un ezera? Tas nav tikai rituāls. Tā ir visa filozofija. Ūdens, kā zāles, attīra ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli. Un tajā brīdī es sapratu, ka neesmu šeit nejauši. Es atrados īstā izrādē, kur viss bija izplānots līdz sīkumam.
Otrā diena: Iegremdēšanās kultūrā un mūzika dvēselei
Sestdiena sākās ar apmeklējumu vietējā muzejā. Bet tas nebija tikai “apmeklēt un doties prom”. Tas bija īsts kultūras piedzīvojums, kas lika aizdomāties. Atgriežoties, mēs sēdām pie galda, un mūs gaidīja solyanka no kluba – tas nebija tikai ēdiens, tas bija īsts latviešu brīnums, kas uzlādēja vēl vairāk. Pusstundas pēc pusdienām mūs gaidīja vēl viena pirts. Bet šoreiz tā bija ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei.
Un tad pienāca vakars — un mūzika. Sāksafonista koncerts, viens no labākajiem Eiropā. Sākafona skaņas nemanāmi ieplūda gaisā, radot atmosfēru, kurā laiks zaudēja savu spēku. Mēs runājām, smējāmies, apspriedām nākotnes plānus. Šādās brīvdienās aizmirst par laiku – un tā nemanāmi pienāca rīts. Autovadītāji, aizrāvušies ar tehniskām sarunām, nevarēja neapspriest savas automašīnas, bet sievietes… sievietes dejā atgādināja mums visiem, ka svarīgākais dzīvē nav problēmas, ne darbi, bet ceļš ar savu mīļoto cilvēku blakus.
Trešā diena: Noslēgums, kas kļuva par sākumu
Svētdiena… Tā nebija diena, kas ielika punktu. Tā bija diena, kas ielika komatu, it kā mēs būtu atvēruši jaunu lapu. Mēs zinājām, ka pagriežot šī gada lapu, mēs sāksim rakstīt aizraujošu jaunu nodaļu mūsu klubam. Un kas var pateikt, kur tas mūs aizvedīs? Bet viens bija skaidrs — šo sezonu mēs nekad neaizmirsīsim.
Skatoties uz cilvēkiem, kas bija šeit, es sapratu, ka klubs nav tikai organizācija; tas ir īsts ģimenes loks, kur katrs ir gatavs atbalstīt un palīdzēt. Un, iespējams, tikai tie, kas ir bijuši šeit, patiešām var saprast, kas ir īsts slēps. Tas nav tikai atpūta, ne tikai cilvēku sapulce. Tā ir vesela pasaule, kur katrs cilvēks ir svarīgs, kur katrs ir unikāls, un kur vienmēr ir vieta jaunām stāstiem, jaunām tikšanām un jaunām plāniem.
Es paskatījos uz mums visiem, kas sēž pie ugunskura, un sapratu: tas viss tikai sākas.






















































