No 2023. gada 22. līdz 25. septembrim, zem pašām pelēkākajām debesīm, notika, iespējams, visspilgtāk atmiņā palikušais salidojums čigānu ballītes stilā. Tas bija… kā lai saka… vienlaikus pilnīgi brīnišķīgi un pilnīgi šausmīgi. Jo laikapstākļi! Laikapstākļi bija tādi, ka gribējās paslēpties guļammaisā un vairs neizlīst. Bet neviens nepaslēpās. Neviens.

Visi atbrauca. Ar visiem bērniem, suņiem, piekabēm, teltīm, tēju termosā un sapņiem par jautrību. Jo zināja — būs svētki. Īsti. Silti. Pat ja auksti.

Un tad viss sākās. Ar gadatirgu. Īstu. Tur bija medus — lipīgs, aromātisks, tāds, ka gribas ēst tieši ar karoti. Un maize — tā pati, ar garoziņu, ko atlauž vēl pirms aiznes mājās.

Un tad? Tad viņš atbrauca. Džokejs. Uz zirga! Zirgs! Lietusgāzē! Un visi bērni (un arī pieaugušie) metās pie viņa. Visi gribēja pieskarties, paglaudīt, nofotografēties. Zirgs stāvēja, raudzījās ar savām gudrajām acīm un droši vien domāja: “Cilvēki, nu jūs gan esat malači.”

Pirmo reizi spēlējām bingo. BINGO! Ieklausieties šajā vārdā. Tāds vecmodīgs, gandrīz aizmirsts. Bet izrādījās — ideāls. Visi kliedza, smējās, meklēja ciparus. Un balva? Kāda starpība, kāda tur bija balva! Galvenais — pats process.

Makšķerēšana. Tas ir atsevišķs stāsts. Kāds noķēra zivi, kāds vienkārši sēdēja pie ūdens, klausījās tajā, elpoja. Bet tas bija svarīgi. Tas bija brīdis.

Un vēl bija SPA zona. Ar pirti, ar karsto kublu. Ziniet, kad iznāc no pirts, aplejies ar ledainu ūdeni, un apkārt lietus, aukstums, bet tu stāvi tur tik laimīgs, it kā viss dzīvē būtu pareizi.

Pusdienas? Pusdienas bija īsts mākslas darbs. Plovs, ko pagatavoja īsts meistars, smaržoja tik dievīgi, ka visi, pat tie, kuri it kā negribēja ēst, pēkšņi gribēja. Un tie, kuri gribēja, ēda divreiz.

Nakts diskotēkas. Tā ir atsevišķa maģija. Mūzika, dejas, ugunskuri. Visi dejo. Pat tie, kuri “vispār jau nedejo”. Jo nav iespējams nedejot, kad apkārt ir tāda atmosfēra.

Un visbeidzot — rozīnīte. Īsts čigānu taboriņš. Ar dziesmām, dejām, lakatiem, ziediem. Tas bija kā filmā. Nē, labāk nekā filmā. Jo tas notika šeit, ar mums.

Bērniem bija animators. Īsts burvis, kurš prata aizraut ikvienu — gan mazos, gan viņu vecākus.

Un tagad, atceroties visu šo, saproti: jā, laiks bija briesmīgs. Bet tas bija mūsu labākais salidojums. Jo svarīgi nav tas, kā spīd saule. Svarīgi ir tas, cik silti ir sirdī.