Dažreiz viss sākas pavisam vienkārši. Cilvēks vakarā sēž mājās, atver karti — telefonā, datorā vai vecu papīra karti — un pēkšņi pieķer sevi pie domas, ka skatās uz to nevis kā uz valstu un robežu attēlu. Viņš skatās uz to kā uz iespēju. Ceļu līnijas sāk šķist nevis vienkārši infrastruktūra, bet gan aicinājums. Un kaut kur tajā brīdī parādās klusa, bet neatlaidīga doma: kas ir tur, tālāk?
Filozofi šo cilvēku tipu pamanīja jau sen. Eiropas filozofijā pat parādījās īpašs jēdziens — Homo Viator, kas nozīmē “cilvēks ceļā”. Ar to apzīmē cilvēku, kuram kustība, meklējumi un jaunu vietu atklāšana kļūst par daļu no viņa iekšējās dabas.
Taču Homo Viator nav profesija un nav statuss. Tas ir drīzāk veids, kā skatīties uz pasauli.
Kad ceļš kļūst par cilvēka daļu
Ja paskatāmies uz cilvēces vēsturi, var pamanīt interesantu likumsakarību: gandrīz katrā laikmetā parādījās cilvēki, kuri devās tālāk nekā pārējie.
Viņus bieži uzskatīja par dīvainiem. Dažreiz pat par neprātīgiem. Taču tieši pateicoties viņiem pasaule pamazām kļuva lielāka.
Vieni devās ceļā tirdzniecības dēļ, citi zināšanu dēļ, vēl citi vienkāršas cilvēciskas ziņkārības vadīti. Taču gandrīz visiem šiem cilvēkiem bija viena kopīga īpašība — viņi juta iekšēju ceļa pievilkšanas spēku.
Šo sajūtu ir grūti aprakstīt. Tā atgādina klusu nemieru. Cilvēkam ir labi mājās, bet tajā pašā laikā viņš jūt, ka aiz horizonta ir vēl kaut kas.
Un kādu dienu viņš nolemj to pārbaudīt.
Kāpēc cilvēks vispār vēlas ceļot
Psihologi uzskata, ka vēlme ceļot ir saistīta ar vienu no cilvēka smadzeņu pamatīpašībām — tieksmi pēc jaunā.
Jaunas vietas aktivizē ziņkārību. Nepazīstama vide liek smadzenēm strādāt citādi. Cilvēks sāk vērot, salīdzināt un uzdot jautājumus.
Tāpēc ceļojumi gandrīz vienmēr maina skatījumu uz ierastajām lietām.
Kad cilvēks ilgu laiku dzīvo vienā vietā, pasaule šķiet saprotama un paredzama. Taču, nonākot citā valstī vai pat citā reģionā, pēkšņi atklājas, ka cilvēki var dzīvot pavisam citādi. Viņiem ir citas tradīcijas, cits dzīves ritms un citi priekšstati par daudzām lietām.
Un tad parādās pārsteidzošs efekts — ceļojums kļūst par spoguli. Caur citām kultūrām cilvēks sāk labāk redzēt savu paša kultūru.
Ceļojums kā veids, kā saprast sevi
Ir vēl viens ceļa aspekts, par kuru reti raksta tūrisma bukletos.
Ceļojums rada telpu pārdomām.
Ikdienā cilvēka dzīve ir piepildīta ar dažādām lomām — darbs, pienākumi, grafiki, ikdienas rūpes. Šādā ritmā bieži vien vienkārši nav laika apstāties un mierīgi padomāt.
Ceļš šo ritmu maina.
Garos braucienos parādās stundas, kad nekas īpašs nenotiek. Mašīna kustas, ainava mainās, un domas pamazām kļūst mierīgākas. Tieši šajos brīžos cilvēks sāk uzdot sev jautājumus, kuri ikdienā tika atlikti.
Dažreiz tie ir ļoti vienkārši jautājumi.
Kas man patiešām patīk?
Ko es vēlos darīt tālāk?
Kas man dzīvē ir patiesi svarīgs?
Un reizēm tieši ceļā cilvēks pieņem lēmumus, kas maina viņa dzīvi.
Mūsdienu Homo Viator
Mūsdienu pasaulē ir parādījies īpašs ceļotāju veids — cilvēki, kuri izvēlas ceļu ne tikai kā atvaļinājumu, bet kā dzīvesveidu.
Tie ir karavāneri.
Viņu mājas eksistē, bet tās nav piesaistītas vienai vietai. Šodien tās var stāvēt pie jūras, rīt pie meža ezera, bet pēc nedēļas — kalnos.
Interesanti, ka daudzi cilvēki, kuri pirmo reizi izmēģina ceļošanu ar kemperi, sāk citādi uztvert telpu. Attālumi vairs nešķiet tik lieli. Karte pārvēršas nevis par robežu kopumu, bet par ceļu tīklu.
Tieši šeit Homo Viator ideja kļūst īpaši saprotama. Cilvēks sāk sajust, ka mājas nav tikai vieta. Tās ir sajūta.
Kā saprast, vai jūsos dzīvo Homo Viator
Ir dažas vienkāršas pazīmes, kas bieži raksturīgas cilvēkiem, kuriem tuvs ir ceļš.
Viņiem patīk skatīties kartēs, pat ja ceļojums vēl nav ieplānots.
Viņus var ieinteresēt neliela pilsēta, par kuru viņi iepriekš nekad nav dzirdējuši.
Viņi gūst prieku no paša ceļa procesa — no kustības, no mainīgām ainavām, no sajūtas, ka esi ceļā.
Un pats interesantākais — atgriežoties no ceļojuma, viņi diezgan ātri sāk domāt par nākamo.
Tas nenozīmē, ka cilvēks nemīl savas mājas.
Tas vienkārši nozīmē, ka viņa pasaule ir mazliet plašāka.
Ceļš kā daļa no cilvēka dabas
Homo Viator nav piedzīvojumu romāna varonis un nav romantisks mīts. Tā ir viena no dabiskajām cilvēka rakstura formām.
Daži cilvēki būvē mājas, pilsētas un stabilas sabiedrības. Citi dodas tālāk, pēta jaunas vietas un atnes jaunas idejas.
Šie divi cilvēku tipi vienmēr ir pastāvējuši līdzās. Un, iespējams, tieši šis līdzsvars ļauj cilvēcei attīstīties.
Dažreiz ceļš aizved cilvēku uz jaunām valstīm.
Dažreiz — pie jauniem cilvēkiem.
Un reizēm, kas notiek īpaši interesanti, tas aizved cilvēku atpakaļ pie paša sevis.